es agrāk jautājumā par salūtu biju diezgan kategoriska: nepatīk tās puķes debesīs, kas ar troksni dāvinātas, un viss. bet šogad domas klusumā aizlidoja līdz tiem četriem cilvēku siluetiem tālumā uz jumta un atpakaļ, un sajūta, it kā tas, ka atrodamies vienā līmenī, mūs padara līdzīgus.
citus gadus vienmēr kopības ziņā labāk paticis 11. novembris, kad savai svecei vietu mēģina uz pirkstu galiem atrast tie, kam nav vienalga. nejauši, cīnoties ar sūdīgām šķiltavām, noklausījos divu draugu sarunu (vecumā ap 15):
- Kāpēc tu trīs sveces dedzini?
-Nu kā- vienu par mammu, vienu par sevi un trešo par Rižiku!
Tas bija tiiiiik mīļi, ka, patiesību sakot vienalga, vai Rižiks ir tētis, brālis vai kaķis.
